Raksts ņemts no Rolanda Gēka grāmatas "Tēja", kuru no vācu valodas tulkojuši Ineta un Māris Lielkalni. Redaktore Viktorija Sīviņa. Izdevniecība "Jāņa sēta". Izplatītājs "Apgāds Zvaigzne ABC".

Mītiem, leģendām un pieņēmumiem apvītā Ķīnas tēja.

 

Kurš ir atklājis tējas dzērienu, laikam visprātīgāk ir jautāt ķīniešiem.

Viņi apgalvos, ka tas bijis valdnieks Šen- Nungs, kura pils atradās Honaņas provincē - uz dienvidiem no Dzeltenās upes. Pēc vieniem šīs zemes iedzīvotāju nostāstiem, viņam uz čūskas ķermeņa atradās cilvēka galva, savukārt pēc citiem avotiem - tam bijis cilvēka rumpis ar vērša galvu. Šen- Nungs bijis viens no trim gudrajiem - visu mākslu un rokdarbu pratējiem. Šis valdnieks pirmais aizsācis zemes apstrādāšanu un tādēļ vēsturē iegājis kā dievišķīgais zemnieks. Bez tam viņš uzrakstījis klasisku medicīnas grāmatu, tajā minot daudzas receptes, tostarp arī nemirstības tablešu sastāvu. Pie tam Šen- Nungs ietekmējis zelta iegūšanas prasmi. Tā kā viņš tika uzskatīts par karsto vēju pavēlnieku, tad bija mazāk iecienīts, jo izkaltējis laukus. Tomēr ķīnieši, pateicoties savam mītiskajam valdniekam, kurš sūtīja karstos vējus, un lietus pavēlniekam Či Šung Ču, varēja iegūt bagātīgas ražas.

 

Jau pieminētais Šen- Nungs bieži devies ceļojumos pa valsti iepazīt tautas dzīves apstākļus vai medībās.Pa ceļam viņš dzēris tikko vārītu ūdeni. Tā noticis arī kādā skaistā dienā 2737 gadus pirms Kristus. Kamēr ūdens vēl burbuļojis katliņā, no tuvumā esošā koka vējš norāvis dažas lapiņas un iemetis verdošajā ūdenī. Pavisam drīz ūdens nokrāsojies zeltaini dzeltens un lieliski smaržojis. Šen- Nungs izlēmis to nogaršot. Dzērienam bijusi izcila garša, un valdnieks juties atspirdzinājies. Kopš tās dienas viņš ne ko citu nevēlējies baudīt kā vien lapu dzērienu, - tā tikusi atklāta tēja. Tāda ir ķīniešu leģenda, kuras patiesumu mēģina apstrīdēt šīs zemes ortodoksālie vēsturnieki. Viņi uzskata, ka tolaik nav pastāvējusi ne vienota Ķīnas valsts, kuras vadīšanai būtu nepieciešams valdnieks, nedz arī rakstība, ar kuras palīdzību varētu precīzi fiksēt šo notikumu. Bez tam - svaigas koka lapiņas bez tālākas apstrādes nav piemērotas garšīga dzēriena pagatavošanai.

Par kādu citu Austrumu zemju tējas mītu 17.gs.beigās stāstīja vācu pētnieks, mācītāja dēls un ārsts Engelberts Kamfers ( 1651 - 1716 ).

Viņš gadiem ilgi ceļojis pa Krieviju un Persiju, pēc tam devies uz Ceilonu (tagad Šrilanka.) un Indiju, tad uz Indonēziju un Japānu, kur uzturējies divus gadus. Savā darbā ,, Amoenitates exoticae ,, , ko viņš izdeva 1712.gadā savā dzimtajā pilsētā Lemgo ( vēlāk tajā Kamferam uzcēla pieminekli ), autors pieminējis stāstu par dievbijīgu indieti Darmu, valdnieka Kosjuvo trešo dēlu. Darma uzturējies Ķīnā kā budistu vēstnesis.

Naktis viņš pavadījis reliģiskās pārdomās. Kad reiz pret paša gribu jaunieti pārņēmis miegs, viņš izplēsis sev plakstiņus un, dusmīgi šņākdams, nosviedis tos zemē. Līdz nākamajam rītam tiem pieaugušas saknes un no zemes pacēlies kociņš ar mūžzaļām lapiņām.

Darma nogaršojis lapas un atklājis ,ka tās lieliski palīdz atvairīt miegu. Kamfera grāmatā vēstīts, ka tas noticis 519. gadā pēc Kristus. Grāmatā attēlots arī pats Darma ar patiesi milzīgiem acu plakstiņiem.

Šis personāžs eksistējis arī reālajā dzīvē. Viņam bijusi liela nozīme budisma ieviešanā Ķīnā no Indijas. Tiesa gan, īstais Darma miris 495. gadā. šeit krustojas leģenda ar vēsturisko patiesību. No tā varam secināt, ka E. Kamfera vēstījumā ir arī daži patiesības graudi, taču teika par acu plakstiņiem izklausās pārāk neticama.

Kāda cita leģenda atklāj tējas dzeršanas un budisma saistību.

To var uzzināt no skolotāja Gan Lu, kurš uzturējās Indijā, apgūstot budisma mācību. Vēlāk, atgriežoties Ķīnā, viņš klāstīja ne tikai jaunās reliģijas idejas, bet rādīja arī tējas sēklas.

Tas noticis vēl senāk pirms brīnumainajiem Darma piedzīvojumiem. Par to dzejā stāsta vergu līgums, ko vajadzēja apkopot karaļa Hsina ( Sičuaņa, 59.g.pr.Kr.) galma dzejniekam Vang Pao. Aprakstā bija vēstīts, kādi pienākumi veicami vergiem. Starp tiem minēta arī tējas pirkšana Vu Jangas tirgū, tās sagatavošana un pasniegšana. 270. gadā pēc Kristus tapa "Triju karaļvalstu vēsture" .

Tajā ir arī stāsts par valdnieku Sun Hao un viņa padoto Vei Čao. Valdnieks bieži ielūdzis uz lustīgām dzīrēm ar bagātīgu alkohola lietošanu. Katram viesim vajadzējis izdzert vismaz septiņus (sheng )kausiņus, tas nozīmē: izlietot vairāk nekā 1 litru vīna. Taču Vei Čao rīkojies ar viltu, jo nevēlējies dzert vairāk par trijiem (sheng)kausiņiem.

Lai visi domātu, ka glāzē ir vīns, viņš licis savam draugam galda uzraugam vīna vietā ieliet viņam tēju. Tomēr valdnieks atklājis blēdīšanos, atlaidis savu padoto no darba un ieslodzījis viņu cietumā. 273. gadā ,šī bezalkoholiskā dzēriena mīļotājam nocirsta galva.

Dažus gadu desmitus agrāk rakstnieks Čang Hua (232 - 300) ar nepatiku vērsās pret tēju, nesaskatot šajā dzērienā nevienas labas īpašības. Nodaļā ar nosaukumu "Pārtika, no kuras vajadzētu izvairīties" viņš brīdinājis par tējas uzmundrinošajām spējām. Šajā laikā to galvenokārt izmantoja kā ārstniecisku līdzekli nomierināšanai un pret gremošanas traucējumiem. Taču tēju varēja lietot pret reimatismu un podagru.

Protams ir vēl citi nostāsti un mīti par šo tēmu, taču par tiem, citreiz.