Raksts ņemts no Rolanda Gēka grāmatas ,,Tēja,, kuru no vācu valodas tulkojuši Ineta un Māris Lielkalni. Redaktore Viktorija Sīviņa. Izdevniecība "Jāņa sēta". Izplatītājs "Apgāds Zvaigzne ABC"

 

Tējas  gatavošanas  māksla  senos  laikos.

 

Tēja ir mākslas darbs, kura radīšanai ir nepieciešamas meistara rokas.

Tikai tad dzēriens izpauž savas lieliskās īpašības, - apgalvo japāņu tējas lietpratējs un "Tējas grāmatas" autors Kakuzo Okakura. Pēc autora domām,tējas gatavošanā vērojami trīs, viens otram sekojoši novirzieni: vārīta tēja, sakulta tēja un plaucēta tēja.

 

Pagatavojot tradicionālajā veidā - vārot, Ķīnā ( līdz 850.g.) bija pierasts tvaicēt tējas krūma lapiņas,tad saberzt miezerī, kārtot kārtās un vārīt kopā ar rīsiem, ingveru, sāli, apelsīna miziņu, garšvielām, pienu un reizēm arī ar sīpoliem. Šis maisījums līdzīgs tējai ar sviestu no jaku piena, kas šur un tur vēl mūsdienās tiek gatavots Tibetā un Mongolijā. No šejienes radusies krievu tradīcija tējas dzērienam pievienot citron šķēlīti.

 

Nedaudz vēlāk, romantisma laikmetā, kad valdīja Songu dinastija (960 - 1279 ), populāra kļuva sakulta tēja. Nefermentētas (zaļās) tējas lapiņas mazās akmens dzirnaviņās samala pulverī, aplēja ar karstu ūdeni. Pēc tam ar speciālu bambusa slotiņu sakūla tumīgu dzērienu.

 

Tējas cienīšana Songa valdīšanas laikā sita augstu vilni. Tika rīkoti pat konkursi, kuros centās izveidot un novērtēt jaunus tējas maisījumus. Valdnieks Hui Čungs (1101 - 1124 ) atvēlēja milzīgas naudas summas retu tējas šķirņu iegādei, kā arī pats uzrakstīja apcerējumu par divdesmit tējas veidiem, starp kuriem visretākā un tātad dārgākā bija baltā tēja.

Kopš tā laika šis dzēriens vairs nebija tikai patīkams laika kavēklis, bet gan līdzeklis ceļā uz sevis apzināšanos. Vang Jūčeng tēju slavēja, ka tā pārņem savā varā un tējas pēcgaršas maigais rūgtums atmodina labas dziņas. Su Tung Po savulaik rakstīja par lielu un nevainojamu garīgu tīrību, kas pretojas samaitātībai kā patiesi tikumisks vīrietis.

 

Dienvidu Dzen reliģijas mūki sapulcējās Darma svētbildes priekšā un Okakuras vārdiem runājot, " visi dzēra tēju no viena trauka ar dziļu svētā sakramenta prieka izteiksmi sejā ". Šis dzen budisma rituāls kļuva par aizsākumu tējas ceremonijai, kas 15.gs. izplatījās Japānā un līdz pat mūsdienām saglabājies kā sakultas zaļās tējas dzeršanas pamats.

Trešais novirziens, ko dēvē arī par naturālistisko, attiecas uz Mingu dinastijas valdīšanas laiku ( 1368 - 1644 ). No modes bija izgājusi sakultā tēja, tās vietu ieņēma lapiņu plaucēšana. Šo pagatavošanas paņēmienu mūsdienās izmanto visā pasaulē. Vienlaikus tradicionālās zaļās tējas vietu daudzās zemēs ieņēma melnā tēja.

Lu Ju " Chajing"

Vēl vārītās tējas laikos, kad valdīja Tangu dinastija ( 618 - 907 ), norisinājās nozīmīgas lietas, kas strauji pavirzīja uz priekšu tējas kultūras attīstību. Lu Ju uzrakstīja savu slaveno darbu " Chajing " , ko dēvē arī par tējas svētajiem rakstim.

Analizējot citus autora laikabiedru darbus, nākas konstatēt, ka nav īsti skaidri rakstnieka dzīves dati.Ir zināms tas, ka viņš miris lielā vecumā 804. gadā. Tātad Lu Ju vajadzētu būt dzimušam 8. gs. pirmajā pusē. Savu grāmatu rakstnieks izdeva 780. gadā. Kā stāsta leģenda, mazotnē viņš palicis bez vecākiem. Zēnu uzaudzinājis budistu priesteris, kurš cerējis, ka jauneklis turpinās viņa iesākto ceļu.Taču Lu Ju nebija iepriecināts par šādu iespēju. Viņš aizbēdzis no audžutēva un sācis strādāt ceļojošā cirkā par klaunu. Vēlāk, kļūstot par pazīstamu tējas lietpratēju, dzīvojis valdnieka Tai Tsung ( 763 - 779 ) namā. Tējas tirgotāji Lu Ju uzticēja uzrakstīt grāmatu par šo smalko dzērienu. Drīz pēc tam viņš kļuva vēl populārāks. Paliekot vecākam, rakstnieks kļuvis par vientuļnieku un priesteri un devies dzīvot atpakaļ kalnos,tā piepildot sava audžutēva sapni.

 

"Chajing " sastāv no trim sējumiem, kuros apvienotas desmit nodaļas.

Pirmajā tiek stāstīts per tējas auga bioloģiju.

Otrajā nodaļā autors iepazīstina ar nepieciešamajiem darba rīkiem lapiņu ievākšanai.

Trešajā daļā izklāstīta ražas šķirošana. Pēc viņa pieņēmumiem, labāko tējas lapiņu klasē ietilpst dažāda veida produkcija: " Tās ir krokainas kā tatāru jātnieku ādas zābaki, cirtainas kā varena buļļa pakakle, ielocītas kā migla, kas rāpjas laukā no kalnu aizas, mirdzošas kā ezera spogulis, ko glāsta spirgts vējiņš, un mitras un mīkstas kā lekna augsne pēc dzīvinoša lietus." Tā, par augstvērtīgu tēju izsakās Lu Ju.

Grāmatas ceturtajā nodaļā autors stāsta par tējas gatavošanas instrumentu komplektu, pavisam 24 priekšmetiem : sākot ar ogļu trauku uz trijām kājām un beidzot ar bambusa skapīti visu mantu glabāšanai. Viņaprāt, tēju vajadzētu liet zilā krāsā glazētos traukos, jo tā ,tiek pastiprināta dzēriena zaļā nokrāsa. Baltos traukos tēja ir sārtā krāsā un izskatoties pretīgi.

Tējas pagatavošanai Lu Ju veltījis piekto nodaļu. Tajā ir pieminētas tolaik ( Tangu valdīšanas periods) visas iecienītās dzēriena sastāvdaļas, izņemot sāli.

Par vispiemērotāko ūdeni viņš uzskatījis no kalnu avotiem izplūstošo valgmi. Ja, tas neesot pieejams, tad var izmantot upes vai parastā avota ūdeni.( piebilde no manis. Tikai neaizmirstiet, kad tas tika rakstīts un kāda tajā laikā bija ekoloģija.)

Apcerējumā stāstīts arī par vārīšanu.

Kad ūdeni vāra, vispirms virspusē izveidojas zivs acs lieluma burbulīši un var sadzirdēt klusu skaņu. Tad veidojas (avots), kas virszemē izdzen ūdeni, un gar trauka sienām augšup steidzās sīku pērļu virtenes.

Tā ir otrā  ūdens vārīšanās stadija. Pēc tam seko trešais posms - mežonīga mutuļošana. Sasniedzot pirmo pakāpi, ūdenim pievieno sāli, otrajā - tēju, savukārt trešajā posmā katlā ielej vienu kausiņu auksta ūdens, tad tas sasaistās ar tēju un atkal ūdens atdzīvojas. Pēc tam dzērienu iepilda tasēs un izlieto.

 

Tējas dzeršanas piedzīvojumu, pēc Okakuras ieteikumiem,aprakstīji Lu Ju laikabiedrs dzejnieks Lo Tung:

" Pirmā tase slapina man lūpas un rīkli.

Otrā aizdzen vientulību.

Trešā salauž manu inerto esību,

bet ceturtā dzēriena tase pamudina uz vieglu svīšanu , tā visi dzīves sārņi caur mana ķermeņa porām tiek izdzīti laukā.

Pie piektās tases es kļūstu attīrijies.

Sestā tējas tase ievada mani mūžības valstībā.

Savukārt septītā tase - eh! Vairāk es nespēju izdzert.

Es sajūtu tikai spirdzinošu vēja pūsmu, kas ieķeras manās piedurknēs.

Horaisan(ķīniešu laimes zeme), kur tu atrodies? Ļauj man sekot šim jaukajam vējam un aizlidot uz to!"

 

Pārējās "Chajing" nodaļās autors apraksta ikdienišķus tējas dzeršanas paņēmienus.

Viņš stāsta par populāriem šī dzēriena lietotājiem, izklāsta tējas ceremonijas smalkumus un sniedz dzēriena pagatavošanas instrumentu attēlus.

Pēdējā -  desmitā grāmatas nodaļa - diemžēl ir pazudusi. "Chajing" parādīšanās tā laika Ķīnā bija īpaš notikums. Neskaitāmi skolnieki sekoja tās ieteikumiem.

Bijuši pat tējas lietpratēji, kas, kā apgalvo, varējuši atšķirt Lu Ju pagatavoto dzērienu no viņa skolnieku darinājuma. Lu Ju "Chajing" ietekme bija jūtama vairākus gadsimtus, turklāt tā ietekmēja arī japāņu tējas ceremoniju.

Kad modē nāca tējas lapiņu plaucēšana,mainījās iepriekšējo laiku vērtības un šī grāmata vairs netika uzņemta ar tik vētrainu sajūsmu.

To varam uzzināt no valdnieka Kien Long ( 1711 - 1799 )dzejoļa:

"Uz lielas liesmas liec trauku ar trim kājām, kura krāsa un forma liecina par tā ilgo izmantošanu.

Piepildi to ar tīru ūdeni, kas iegūts no sakapāta sniega. Uzkarsē to līdz pirmajai pakāpei, kurā zivis kļūst baltas, bet vēži sarkani.

Ielej to vienā tasē, kurā iebērtas smalkas izvēlētas tējas šķirnes lapiņas.

Atstāj to ievilkties, līdz pirmie mutuļi kas veido biezus mākonīšus, ir noskrējuši un no virsmas paceļas tikai viegla dūmakas stīdziņa.

Tad lēnām baudi šo brīnišķo dzērienu, un tu tiksi pasargāts no piecām ligām, kas nemitīgi satrauc mūsu prātus.

Vari pateikties par saldo mieru, ko sniegusi tēja, izgaršo to,taču nespēsi atrast īstos vārdus savu sajūtu aprakstam."

 

Jau Lu Ju laikā Ķīnā tējas krūmu audzēšana bija plaši izplatīta nodarbe. Vairums tējas dārzu atradās Jandzi upes augštecē Aņhojas un Cejangas provincēs. Tangu dinastija tirdzniecību ar šo vērtīgo produktu pasludināja par valsts monopolu. Lielo zemes īpašnieku uzdevums bija iegūto ražu nogādāt galvaspilsētā. Viņiem tika izrakstītas parādzīmes, kas kalpoja,norēķinoties par citām precēm.

Tējas parādzīmes  bija papīra naudas priekštecis, un tās izgudroja ķīnieši 1024.gadā,tātad krietnu laiku vēl pirms tam,kad šādus norēķinus sāka izmantot Eiropā.