Raksts ņemts no Rolanda Gēka grāmatas ,,Tēja,, kuru no vācu valodas tulkojuši Ineta un Māris Lielkalni Redaktore Viktorija Sīviņa. Izdevniecība Jāņa sēta. Izplatītājs "Apgāds Zvaigzne ABC"
Tējas audzēšana visā pasaulē.
Uz zemes nav tāda nostūra, kur par tējas audzēšanu nebūtu ievākti kaut kādi atzinumi. Taču pēc tam, kad šo produkciju sāka audzēt Indijā un Šrilankā, abas valstis vēl joprojām pasaules tirgū saglabā savas līderpozīcijas. Citur iegūtie rezultāti nav tik nozīmīgi.
Indija.
Tā ir lielākā un ietekmīgākā tējas audzēšanas valsts pasaulē. Tējas audzēšanas aizsākumi meklējami britu koloniālās valdīšanas laikā. Tiesa gan, tolaik par indiešu tēju nevarēja būt ne runas. Atsevišķos apgabalos Indijas dienvidos un ziemeļos tika iegūti ļoti atšķirīgi rezultāti.
Pirmie pētījumi par tējas audzēšanu tika veikti 18. Gs. beigās. 1780. Gadā britu pulkvedis Kids Kalkutā ieaudzēja dažus no Kantonas ievestus tējas augus. Panākumi bija daudzsološi, tādēļ sers Džozefs Benks, viens no Džeimsa Kuka pavadoņiem pasaules apceļojumā, ieteica britu Ostindijas kompānijai nodarboties ar tējas audzēšanu.
Tomēr tam nebija panākumu, jo kompānija nodarbojās ar Ķīnā saražotās produkcijas tirdzniecību, ņemot vērā, ka pati sev radīja konkurenci.
Asama.
1823. Gadā britu majors Roberts Braiss Manipuras kalnu nogāzēs, Asamas un Birmas robežapvidū, atrada savvaļā augošus tējas krūmus. To, ka tie patiešām ir tējas krūmi, sākumā apšaubīja Kalkutas Botāniskā dārza zinātnieks Dr. Vallihs. Kad arī botāniķi Maklelends un Grifits pie Sadijas Lakhimpūrā pārliecinājās, ka atrastais augs ir īstā tēja, pareizāk sakot, kultūrauga sencis, tad zinātniekiem nācās atzīt, ka tas ir Ķīnas tējas radinieks (Thea sinensis.) Jaunatklātajam kokam deva latīnisku nosaukumu (Thea assamica.)
Īstas tējas ražošanai tas tomēr nederēja, jo augs bija deģenerējies.
Šī iemesla dēļ joprojām turpināja audzēt Ķīnas augus un tikai piemērotos rajonos, galvenokārt Asamā, izveidoja plašas plantācijas. Tikai vēlāk sāka ieviest Asamas tējas augus,bet vēlāk tos sakrustoja ar Ķīnas augiem un izveidoja hibrīdu, kas atrodams lielākajā daļā pasaules plantāciju. Par audzēšanu Asamas provincē galvenokārt rūpējās 1839. Gadā Londonā dibinātā Assam Tea Company. Tā bija bagāta apvienība, kas, pārvarot visus šķēršļus, ieviesa tējas audzēšanu abpus Bramaputrai. Kaut arī labākajās aprindās mēļoja, ka tējas audzēšana Asamā nozīmē lielas naudas iegrūšanu Bramaputrā.
Dardžilinga.
Tas ir vēl viens tējas ražošanas apgabals,kas izveidojies Himalaju kalnu nogāzēs.
Lai audzēšana nestu peļņu, Kalkutas ģenerālgubernators lords Viljams Bentinks nodibināja komiteju, kas rūpējās par šīs nozares attīstību, lai varētu sagraut Ķīnas monopolstāvokli. Šis brīdis pienāca jau četrus gadus pēc komitejas izveidošanas. 1838. Gadā pirmo reizi kuģī iekrāva 12 kastes ar Asamas tēju un to nosūtīja patērētājiem. Pēc tam dažu gadu laikā tika izveidoti jauni tējas ražošanas apgabali.
Mūsdienās tēja nāk no Indijas ziemeļu reģioniem Asamas, Dārdžilingas, Doras, kā arī no dienvidu plantācijām Nilgiri un Travankorē. Tikai Asamas apvidū vien ražo 2000 tējas dārzu.
Tie piedāvā īpaši stipru un aromātisku produkciju, kas labi iederas arī kā maisījumu galvenā sastāvdaļa.
Dārdžilingā turpretī iegūst augstvērtīgu smalka un iecienīta aromāta tēju, kuru vērtē visaugstāk. Problēmas, kas agrāk Indijā, uzsākot tējas audzēšanu, bija saistītas ar britu Ostindujas kompāniju, vairs nepastāv, jo tās monopols pārstāja eksistēt 1835. Gadā un vairs nav atjaunojies.
Pilnīgi atšķirīgu attīstības ceļu gāja Ceilonā.(mūsdienās - Šrilankā).
No 1656. Līdz 1796. gadam tā piederēja Nīderlandei. Tad ieradās briti, kas tur izveidoja milzīgas kafijas plantācijas. Bez tam šeit ieguva Hinīnu un kultivēja Ceilonas kanēli. Taču sākot ar 19. Gs. Otro pusi, kafijas audzēšana strauji pagrima. Neskaitāmie augu un dzīvnieku pasaules kaitēkļi uzbruka plantācijām un iznīcināja lielāko daļu kafijas koku. Bija pienācis laiks meklēt jaunu peļņas nozari.
Tās aizsācējs bija jauns skots Džeims Teilors. Viņš no Ķīnas un Asamas atveda tējas krūmus un Lolekonderā izveidoja nelielu plantāciju.
Panākumi bija labi. Londonas tējas tirgotājs Tomass Liptons šajā salā par lētu naudu iepirka daudzas panīkušas kafijas plantācijas un apstādīja tās ar tējas krūmiem. Tagad šī kompānija ieguvusi lielu pasaules tirgus daļu.
Dažu gadu laikā Ceilona kļuva par nozīmīgu tējas eksportētāju. Galvenie ražošanas apgabali ir Uva - austrumos, Dambulla un Dikoja - salas rietumu daļā un Nuvara Elija - Ceilonas centrālajā daļā. Šajā reģionā tējas plantācijās strādā tamili, kas Šrilankā ieradušies no Indijas dienvidiem. Ilgu laiku bijuši bezpavalstnieki, daļa strādājošo ieguva Šrilankas pilsonību, taču daļa tika izsūtīta atpakaļ uz Indiju. Tādēļ jau diezgan sen izcēlies konflikts starp valstī jau ilgi dzīvojošajiem tamiliem un pamatiedzīvotājiem singaliem, kas vēl joprojām nav atrisināts.
Indonēzija.
Šīs zemes galvenajā salā Javā tēju ieveda 1826. gadā. Dabas pētnieks Dr. Filips Francs fon Zībolts ieteica lauksaimniecības komisijai Batāvijā (tagadējā Džakarta) nosūtīt dažus simtus Japānas tējas augu uz Javu, kur tos varētu iestādīt Ostindijas kompānijas dārzos Buitecogrā. Par sekmīgu nozares attīstību parūpējās Roterdamas tējas tirgotājs Jakobsens, kas ilgus gadus Ķīnā bija apguvis tējas audzēšanu, pārstrādāšanu un tirdzniecību un nu varēja likt lietā savas prasmes Javas salā.
Jau 1829. Gadā viņš nosūtīja nīderlandiešu valdības Indijas pārstāvniecībai pirmās kastes ar melno un zaļo tēju. Tajā pat gadā Jakobsens no Ķīnas uz Javu aizveda līdzi dažus tējas krūmus. Tos sāka audzēt Čizerupā. No iegūtajām sēklām tika izveidotas daudzas plantācijas.
Jau 1833. gadā Kravangas provincē auga apmēram 500 000 tējas krūmu. Līdz 1865. gadam tējas audzēšana Javā atradās Nīderlandes koloniju valdības uzraudzībā. Šajā gadā tā atteicās no pārraudzības un nodeva to uzņēmēju rokās. Tas noveda pie tā, ka 1873. gadā vecie Ķīnas augi tika aizstāti ar Asamas hibrītiem. Tikai 20. gs. Tējas audzēšanu uzsāka Sumatras salā.
Tagad galvenokārt austrumu piekrastē izveidojās lielas, modernām metodēm apsaimniekotas plantācijas. Indonēzijas tēju noieta zemēs lielākoties izmanto kā galveno sastāvdaļu dažādu maisījumu gatavošanai.
Taču bez tam pastāv arī augstas kvalitātes produkti, kurus itin labi var salīdzināt ar Asamas un Ceilonas izstrādājumiem. Šīs valsts produkciju visvairāk nogādā Antverpenes, Amsterdamas, Roterdamas Brēmenes un Hamburgas ostās.
Āfrika.
No visām šī kontinenta valstīm tieši Kenija tējas audzēšanā ir krietni aizsteigusies priekšā pārējām.
Auglīgajās plakankalnes plantācijās Keriho apvidū iegūst gan plaša patēriņa produkciju, gan arī augstas kvalitātes tēju, kas galvenokārt sagatavota britu gaumē. Viņi šeit savulaik ierīkoja tējas dārzus.
Bez tam šo produktu ražo arī Malāvi un Mozambikā, kur plantāciju izveidi organizēja portugāļi.
Vēl pieminama ir Tanzānija, Kamerūna un Dienvidāfrikas Republika, kuras eksporta apjomi ir diezgan niecīgi.
Pirmie mēģinājumi eiropiešu pierasto tēju audzēt Brazīlijā datējami ar 1810. Gadu.
Tie neguva lielus panākumus, jo brazīliešiem vairāk garšo vietējo akmeņozolu lapu tēja (mate), un tie labāk audzēja kafijkokus, kuru apkopšana prasīja mazāk pūļu un deva lielākus ienākumus.
Izņēmums ir Gvatemala, kam ir labi panākumi tējas audzēšanā, vienīgi tālejošus secinājumus izteikt ir pārāk agri.
Izmēģinājumu laukos ASV, lielākoties Kalifornijā, Dienvidkarolīnā un Teksasā, ātri noskaidrojās, ka šejienes klimatiskie apstākļi nav piemēroti šai kultūrai.
Izņemot Kvīnslendu, arī pārējā Austrālijas teritorijā tējas audzēšanai trūkst atbilstošu apstākļu.
To ko saražo Turcija un Irāna, gandrīz visu patērē pašu zemē.
Līdzīga situācija ir arī bijušās Padomju Savienības tējām no Gruzijas. Tās varētu būt perspektīvas, taču vēl jāpaiet kādam laikam, līdz gruzīni to spēs pierādīt.
Taivāna pēc ķīniešu parauga piedāvā zaļo un pusfermentēto (oolong ) tēju.
Vēl pirms 2. Pasaules kara tika veikti mēģinājumi ieaudzēt šo kultūru Maurīcijas, Jamaikas, Azoru, Fidži salās un Borneo. No šīm vietām vērā ņemamus panākumus ir guvuši Maurīcijas salas tējas audzētāji.
Pēdējā laikā simpātisku produkciju sāk piedāvāt Vjetnama, taču ilgie kara gadi šajā zemē ir krietni izpostījuši stādījumu platības. Šeit ievāc un eksportē tikai zaļo tēju.
Tēja - kultūraugs
Ražošanai tiek izmantoti divu sugu tējas augi: Ķīnas tēja ( Thea (Camellia) sinensis ) un Asamas tēja ( Thea (Camellia) assamica ).
Kura no abām ir izejas forma, līdz šim vēl nav īsti precīzi noskaidrots. Apzīmējums (thea) bija pazīstams jau 17. Gadsimtā. To ieviesa Kārls Linnejs un Engelberts Kamfers kā ģints botānisko nosaukumu.
Ķīnā tējas apzīmēšanai biežāk lietotais vārds (tscha) vai (tschia) radis pielietojumu arī japāņu valodā (tsja), krievu (čai) un portugāļu (chi).
Savukārt Dienvidķīnā biežāk lieto nosaukumu (tia, tai vai ta.) No tā atvasināti vārdi vairākās eiropiešu valodās: (tea, tē, thē, tee), kā arī latīņu valodā - (thea).
Ķīnas tējas krūmu izejas forma bija līdz 4 m augsts augs, bet Asamas tējas savvaļas priekštecis bijis vairāk nekā 20 m augsts koks. Tas tādēļ, ka netika ierobežota tā augšana garumā. Abu sugu pārstāvji ir mūžzaļi augi, tiem ir līdz 5 m gara mietsakne.
Lapām ir ādaina virspuse, un tās atrodas uz neliela kātiņa. Lapu forma ir lancetveida, eliptiska vai olveida, tās mala ir zobaina. Pumpuriem un jaunajām lapām ir apmatota apakšpuse, tādēļ tā izskatās pūkaina vai zīdaina. Asamas tējas lapas ir daudz lielākas nekā Ķīnas sugas augiem.
Jasmīnam līdzīgie ziedi izvietoti atsevišķi vai arī vairāki kopā un atrodami lapu žāklēs.
Apaļie augļi sastāv no trīsdaļīgām kapsulām, kurās ir viena līdz trīs ķiršu kauliņu lieluma sēklas.
Tējas krūmi aug gan līdzenumos, gan arī tropisko apgabalu augstkalnu rajonos līdz 2000 m augstumam un vēl augstāk.
Ķīnas tēja ir izturīgāka nekā Asamas tēja un var paciest temperatūru, kas tuvojas -3 grādiem pēc celsija robežai. Abu sugu augiem patīk mitrs gaiss un regulāri nokrišņi. Augsnei jābūt caurlaidīgai, irdenai un nedaudz skābai, taču nedrīkst būt augsts gruntsūdens līmenis. Šo iemeslu dēļ tēju biežāk audzē kalnu nogāzēs, kas saņem maksimāli daudz saules gaismas.
Tējas krūmus tradicionāli pavairo ar sēklām. Jaunos stādus iestāda dēstu dobē un pēc tam izlieto plantācijas vajadzībām. Pēdējos gadu desmitos iecienītāka ir kļuvusi veģetatīvā pavairošana. Šim nolūkam izmanto spraudeņus. Bez tam diezgan bieži pielieto potēšanu uz piemērotiem potcelmiem vai arī acošanu.
Jaunos augus regulāri apgriež, lai tie veidotu daudz dzinumu, uz kuriem attīstītos lapiņas. Galvenā uzmanība tiek pievērsta augšanas garuma ierobežošanai. Tā kā visbiežāk lapu plūkšana notiek ar rokām, tad pieļaujamais krūma augstums ir apmēram 1,2 m jeb trīs līdz četras pēdas.
Tik ilgi, kamēr tējas krūms nav izaudzis pietiekami liels, līdz nosedz augsni, starp augiem rūpīgi jāapkaro nezāles. Dažādos augu un dzīvnieku valsts kaitēkļus cenšas iznīcināt ar bioloģiskiem līdzekļiem. Augsnes mēslošanai galvenokārt izmanto slāpekli.
Vispār jaunizveidotā plantācijā regulāru ražas vākšanu var uzsākt trešajā gadā, bet subtropu klimata joslā - piektajā gadā. Nozīmīgākajos tējas audzēšanas apgabalos to paveic ar rokām, savukārt mašīnas izmanto tikai augsnes apstrādei un transportam.
Labāko šķirņu tējas sastāv no pumpura un divām jaunākajām lapiņām ( two leaves and a bud).
V e cā k a s un krūma a p a k š ē j ā s l a p a s izmanto l ē t ā k ā m tējas šķirnēm.
Parasti ražas ievākšana reģionos ap ekvatoru notiek ik pēc sešām līdz desmit dienām. Tas netiek darīts tikai lietus laikā un periodos, kad vāji veidojas lapas. Izveicīga ražas vācēja Ķīnā dienā savāc vidēji 10 - 12 kg tējas lapu, savukārt Asamā šur un tur noplūc līdz 35 kg zaļās masas. Tas tādēļ, ka vienā kilogramā Ķīnas tējas ir 3000 - 3500, bet Asamas tējā - līdz 1000 dzinumu. Ražas vācējai, kas darba dienā ievāc 10 000 - 30 000 dzinumu, jābūt ļoti izveicīgai un pieredzējušai.
Transporta grozā savāktās svaigās lapas nogādā fabrikā vai savākšanas vietā, tur tās nosver un ieraksta strādnieces rēķinā. Turklāt jārīkojas ļoti ātri, lai karstajā saulē produkcija nesāktu priekšlaicīgi fermentēties.
Tā rezultātā pazeminās lapu kvalitāte.
Tradicionāli izšķir triju veidu produkcijas standartus.
Karaliskā kategorija (Imperial plucking),
kad grozā nonāk tikai neizplaukusī un pirmā izplaukusī lapiņa. Šādu tēju piegādāja tikai valdnieka namam un augstākajiem ierēdņiem. To drīkstēja vākt tikai jaunavas, kas nogrieza dzinumu ar zelta šķērēm un to rūpīgi ievietoja zelta grozā. Tā kā Ķīnā vairs nav imperatora, tad arī karaliskā kategorija pieder vēsturei.
Nākamā ir smalkā kategorija (fine plucking),
kurā pieļaujama neizplaukušās lapas un abu nākamo lapiņu klātbūtne. Tas jau ir krietni vairāk un tās lieto dārzu tējām.
Tomēr visplašāko pielietojumu radusi trešā kategorija (coarse plucking).
Izlutinātiem tējas lietpratējiem šīs kategorijas garšas nianses vairs nešķiet tik īpašas.
Bez tam tēju iedala ražās pēc vākšanas laika.
Veģetācijas perioda pirmā raža (first flush) ir patīkami pikanta, un tiek iegūta Indijas ziemeļos pēc ziemeļaustrumu musona beigām.
No maija līdz jūnija beigām seko otrā raža (second flush). No tās pagatavotais dzēriens ir smagāks un pikantāks. Dienvidrietumu musona lietus periodā - no augusta līdz oktobrim - ievāc lietus tēju.
Savukārt šur un tur aukstajā gadalaikā var savākt rudens tēju (autumnals).
Abu pēdējo vēlo ražu kvalitāti nevar salīdzināt ar otro ražu, tā ir sliktāka, kaut dažkārt reizēm apgalvo pretējo.
No novembra līdz martam Indijas ziemeļos ir miera periods, kad lapiņu vākšana nenotiek. Turpretī valsts dienvidu rajonos, Javas un Sumatras salā ražu vāc augu gadu. Kalnainajos apvidos plantāciju noplūc ik pēc astoņām līdz divpadsmit dienām, savukārt līdzenumos - ik pēc piecām, astoņām dienām. Pēc četriem pieciem ražas gadiem tējas krūmam ļauj atpūsties.
Dzinumus nogriež līdz pat mezglainajam stumbram un ļauj no jauna dzīt atvases. Tādejādi tējas krūms arvien paliek jauns, kaut arī ir jau 80 vai 100 gadus vecs.
Tējas audzēšana Krsnodarā. 1.Sērija.
